Marakeša – Asni – Imlila
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Trešdiena, 25.12.2013
No rīta, saldi izgulējušies, devāmies brokastīs uz viesnīcas terases. Sākumā mēģināju ņemt no visa pa bišķim, lai nogaršotu, bet ātri vien sapratu, ka gandrīz viss ir nenormāli salds. Riktīgi apšķebināja dūšu…
Devāmies ārā no pilsētas līdz vietai, kur šosejas sadalās un var sākt stopēt uz Asni.
Kad beidzot pēc 2,5h nogurdinošās iešanas pa karstu sauli sasniedzām īsto šoseju un sākām stopēt, nepagāja ne 5 minūtes, kad jau apstājās pirmā mašīna. Šoferis mazliet runāja angliski, bet ļoti švaki. Aizveda mūs līdz kādam ciematam Atlasa kalnu pakājē ~10km pirms Asni. Tālāk devāmies kājām, jo stopēt serpenīnu dēļ nebija iespējams.
Pusceļā iedevām kādam zēnam, kurš jāja uz ēzelīša, končas. Viņš mums parādīja īsāku ceļu kājāmgājējiem, lai nav jālīkumo pa auto serpentīnu. Kāpām arvien augstāk kalnos. Izgājām cauri kādam kalnu ciematiņam ar tādām pusšķībām māla un akmens mājelēm. Eksotika mūsu acīm…
Pēdējos kilometrus nostopējām kravas automašīnu, kas rūca un grabēja tā, ka ausis krita ciet. Knapi ietrausāmies ar savām milzīgajām somām nelielajā kabīnē.
Asni, protams, uzreiz no visām pusēm klāt gan taksisti, gan naktsmītņu piedāvātāji. Mums paveicās – tur tieši pasažierus vāca mikroautobusiņš uz Imlilu. Tāds sagrabējis, bet ciešams. Mūsu somas tika uzceltas uz jumta zem sieta. Pa diezgan švakā stāvoklī esošu ceļu tikām uzvesti augstāk kalnos uz Imlilu (1700m vjl.). Ap sešiem vakarā beidzot bijām tikuši galā. Tur, protams, no visām pusēm atkal klāt palīdzētāji un naktsmītņu piedāvātāji… Sajūtas nepatīkamas, jo no viņiem grūti tikt vaļā.
Tieši pie izkāpšanas atradās tūrisma info centrs. Bijām nedaudz pārsteigti, kad sastapām tur pavecāku berberu garā halātā, kurš necentās mums neko piedāvāt, uzbāzt vai izspiest. Atviegloti sapratu, ka mēdz būt arī pavisam eiropeiski pieklājīgi berberi. 🙂 Informācijas daudzums tūrisma centrā gan tik pat skops kā bijām jau iepriekš atraduši internetā.
Diezgan palielā stresā devāmies cauri ciematam, jo sāka jau krēslot un mums nebija ne jausmas, kur nakšņot. „Palīdzētājiem” jautājām pēc ceļa uz Toubkalu, sakot, ka mums ir telts un ka gribam nakšņot kaut kur kalnos. Man bija stress, jo nespēju „iebraukt” kartē, kur mēs atrodamies. (Tikai nākošajā dienā sapratu, ka mājās biju kļūdījusies un izprintējusi pavisam cita ciemata karti…)
Tikuši vaļā no visiem vietējiem, jau pamatīgā krēslā kāpām augstāk kalnos. Bet ciematu tur daudz, viens aiz otra. Tamdēļ nomaļu vietu atrast grūti. Un tā kā tumsā atrast kaut ko ir vēl grūtāk, nolēmām meklēt tur pat kalna nogāzē pie elektrības stabiem. Ainava apkārt kolosāla – ielejās visriņķī ciematu ugunis… Kādu pusstundu pavadījām, mēģinot starp akmeņiem kalna nogāzē atrast kaut cik horizontālu vietu. Mēģinājām pat kaut ko rakt. Bet diemžēl visur bija pārāk liels slīpums, lai celtu telti. Galu galā uzcēlām telti uz elektrības staba betona pamatnes kalna galā… Vieta nereāla. Skats fantastisks. Sapratām, ka no rīta mūs labi varēs redzēt no visiem apkārtējiem ciematiem, bet tā šajā brīdī bija vienīgā izeja… 🙂 Smējāmies, ka tik karaliskā teltsvietā laikam vēl neesam gulējuši… 😀
Pēdējais šīs dienas izaicinājums bija vakariņu pagatavošana uz mūsu ar grūtībām atrastā gāzes baloniņa… Vārījām makaronus. Gāzes balons izrādījās brāķis un, uzliekot degli, tas laida garām gāzi. Vienu reizi balons pat aizdegās… Bet Pēterim fiksi izdevās nopūst liesmu. Katliņu arī nācās turēt, jo savādāk tas neturējās uz degļa…
Par spīti visām grūtībām, tikām pie siltām vakariņām, izdzērām atlikušo no Latvijas vesto karstvīnu un jutāmies laimīgi…
Ceļš uz Mājām... 